Stāsta skolotāja Valentīna Prokofjeva: "1. novembrī 9.b un 12. klases skolēni, kuri apgūst krievu valodu kā svešvalodu, apmeklēja Aleksandra Vampilova lugas "Vecākais dēls" iestudējumu Daugavpils teātrī. Izrāde norisinājās uz teātra Eksperimentālās skatuves, kur ir tikai 35 skatītāju vietas. Ienākot zālē, skolēni izjuta zināmu satraukumu, jo saprata, ka būs vienīgie skatītāji, pārdzīvoja, vai nebūs pārāk auksti vai pārāk karsti, tā kā izrādes ilgums ir 2,5 stundas, vai paspēs paēst pusdienas pirms doties uz ārpusskolas nodarbībām. Minētās sadzīviskās problēmas uz mirkli lika šaubīties, vai ir vērts latviešu ģimnāzijas skolēniem apmeklēt izrādi krievu valodā. Par laimi, 9. un 12. klases skatītāji un viņus pavadošie skolotāji nebija vīlušies, bija pat patīkami pārsteigti, ka, pat pilnībā nesaprotot tekstu, ko runāja aktieri (skolēniem tā ir svešvaloda), jaunieši uztvēra izrādes saturu. Pateicoties aktieru profesionālajai spēlei, prasmei ar intonāciju, žestiem nodot savas emocijas, ideju, skolēni saprata un aizrautīgi sekoja līdzi sižetam. Jaunieši smējās, kāds raudāja, uzmundrināja aktierus ar aplausiem. Tas bija brīnišķīgi!
Izrāde ar visnotaļ vienkāršu sižetu, proti, nekad nevar zināt, kad un kur kaut ko iegūsi vai zaudēsi, palīdzēja jaunajiem skatītājiem gūt dvēselisku mieru, uzlādēties ar pozitīvām emocijām. Pirms izrādes skolēni stāstīja, ka viņi dod priekšroku šausmu, fantastikas žanra filmām un komiksiem, "tā, lai ir bailīgi", jo tas ļauj pārvarēt stresu, kas sakrājies dienas gaitā. Taču izrādē "Vecākais dēls" atmosfēra bija kā mājās, kā ģimenē. Aktieri spēja ieintriģēt skatītājus sekot līdzi, prognozēt, kas notiks, kādas būs izrādes beigas, vai labais uzvarēs - patiesība pār meliem, tuvākmīlestība pār pragmatismu. Turklāt īsā starpbrīža laikā inscinētā kafejnīcā skatītāji mielojās ar garšīgām sviestmaizēm, tika cienāti ar tēju un kafiju.
Skolēni ļoti emocionāli reaģēja uz aktieru jokiem, viņu spēli, centās skaļi nesarunāties, taču bez komentāriem neiztika:"Paskat! Paskat! To mataino atkal aizdzina! Bet šis - tāds lepns! Negrib melot, redzēsi, ka viņš pateiks patiesību!" Jauno skatītāju komentāri liecina par ieinteresētību, ka viņi ir iedzīvojušies izrādes telpā, laikā, personāžu sistēmā, aktieri un skatītāji ir kā viens veselums, bez atgriezeniskās saites nebūtu tāda efekta.
Pasaulē tomēr ir labais, patiesībai un godīgumam ir vērtība, svarīga ir spēja piedot, ticēt un mīlēt līdzcilvēku. Vārdu sakot, "HAPPY END"! Pozitīvisma lādiņš skolēniem un skolotājiem, kuri arī gan smējās, gan raudāja, salīdzināja savu dzīvi ar izrādē atainoto. Neviens skatītājs neatstāja zāli pirms izrādes beigām. Aplaudēja kājās stāvot. Tas liecina, ka Daugavpils teātris, sadarbībā ar programmu "Latvijas skolas soma" (paldies skolotājai Ingrīdai Kondratjevai par organizēšanu) ir atraduši veidu, kā padarīt mūsu dzīvi pozitīvāku un stiprina cerību, ka viss būs labi."
“Es nekad nebiju domājis, ka teātra izrāde var būt tik laba. Manuprāt, galvenā vērtība ir cilvēcība un uzticība”. /Artūrs/
“Man ļoti patika aktieru spēle. Visvairāk patika aktieris, kas tēloja vecāko brāli. Paldies par tēju. Nezināju, ka teātrī ir tāda Eksperimentālā zāle”. /Edgars/
“Ļoti interesanti un dzīvi. Aktieri dalījās ar īstām sajūtām. Varēja redzēt visas emocijas. Es nekad neesmu domājusi, ka izrāde var sniegt tik daudz prieka un emociju”. /Laura V./
“Izrāde ļoti patika, emocijas bija dažādas. Es nekad nebiju domājusi, ka dzīvē varētu būt tāda pati situācija”. /Samanta P./
“Lieliska aktierspēle. Lielisks stāsts. Neticama atmosfēra. Nevarēju iedomāties, ka var izdomāt tādu sižetu, ja cilvēks vienkārši gribēja pasildīties”. /Lauris/
“Man ļoti patika izrādes sižets, aktieru spēle. Pārsteidza bufete starpbrīdī. Es nekad nebiju domājis, ka cilvēki var tik ātri uzticēties”. /Gļebs/
“Ģimene ir svarīga vienmēr. Jāprot pateikt patiesību, lai visu atrisinātu vieglāk. Šokējos, raudāju un smējos. Es nekad nebiju domājusi, ka tik parasta situācija var pagriezties tik dažādi”. /Renāte/
“Es nekad nebiju domājusi, ka var tik spilgti nodot visas emocijas un pārdzīvojumus skatītājiem. Man šī izrāde lika aizdomāties par to, cik tālu var aizvest meli”. /Laila/
Daugavpils teātris, 
paldies!
paldies!
