"Šodien, 24.februārī, aprit 3 gadi kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Runā, ka cilvēki atceroties, kur bija brīdī, kad noticis kas
ārkārtējs. Un tā ir taisnība. Es atceros 2022.gada 24.februāri. Biju ārzemēs kopā ar kolēģi, kad saņēmu ziņu no ģimenes: Ir sācies karš!
Sākumā tas bija kā apdullinoši skaļš klusums un bungājoši vārdi ausīs: Ir sācies karš! Un tad pārņēma vēlēšanas būt mājās, būt ar
savējiem, būt ar mīļajiem! Būt savās mājās!
Mēs šodien atnācām no savām mājām. Bet miljoniem ukraiņu ir devušies bēgļu gaitās. Viņiem nav savu māju.
Desmitiem tūkstošu ir gājuši bojā, aizstāvot savu zemi, savu tautu, savu valodu, savu brīvību un neatkarību. Viņi vairs nekad neatgriezīsies mājās pie saviem mīļajiem." /No ģimnāzijas direktores Oksanas Petaško uzrunas/
Būt savās mājās.
Būt savā skolā.
Būt kopā ar draugiem un ģimeni.
Būt līdzās katru dienu, nevis cerēt, ka kādreiz tā notiks.
Cerēt, ka visi ģimenes locekļi un radi paliks dzīvi.
Šis ir tiešsaistes karš, kad fotogrāfijas un video par šausminošajiem notikumiem acumirklī aplido visu pasauli. Un, šķiet, notrulina apziņu. Taču arī ģimnāzistu vidū ir jaunieši, kurus kara posts un bēdas skar ļoti personiski, apliecinot vārdus par to, ka brīvība ir spēka pārbaude.
Šodien ar klusuma brīdi pieminējām karā bojāgājušos. Un rakstījām miera vēstules. Klusumā. Iztiekot bez skaļām frāzēm. Jo miers ir trausls. Mieru stiprina iekšējā pārliecība un darbi. Mēs joprojām varam atbalstīt Ukrainu ar saviem darbiņiem.
Un lai Ukrainas saulespuķes un Latvijas tauriņi uz sienas atgādina mums, ka atbalsts nedrīkst apsīkt.
Direktores vietniece Renāte Malnace
