Agrā 1941. gada jūnija rītā dusmīgi karavīri iztriec lietuviešu zēnu Aļģi un visu viņa ģimeni no gultām un pavēl gatavoties tālam ceļam. Tā daudzi jo daudzi lietuvieši pret savu gribu dodas uz Sibīriju. Kādēļ viņus ved projām? Par kādiem noziegumiem? Kur tā Sibīrija ir? Neskaitāmi jautājumi jaucas Aļģim pa galvu. Tur, tālajā un skarbajā zemē, viņa ģimene cenšas izdzīvot, ēdot sasalušus kartupeļus, zupu pasālot ar asarām un sirdi sildot ar dziesmām. Tur dzimst izsūtīto koris “Āboli”, un dziedot dīgst spārni.
Grafiskais stāsts "Sibīrijas haiku" atklāj ne tikai Aļģa likteni: tādus sāpīgus stāstus sirdī glabā daudzi lietuvieši un tieši tāpat arī latvieši. Un arī par 1949.gadu.
Jurgas Viles stāstu "Sibīrijas haiku" ģimnāzistiem šodien stāstīja mūsu "Spēlmanīši" un skolotāja Kristīne Veinšteina.
Pieminot Sibīrijā palikušos bērnus, ģimnāzisti veidoja baltas dzērvītes.
