"Atmiņā puteņo sniegi, salst istabā aiz aizledojušām rūtīm, salst ārā zem zvaigznēm, vējos. Un karst – zem saules un darbā. Jāiztur, kaut tirpst un sāp rokas, ik solī sāp kājas. Es gribu palikt latvietis cik ilgi vien var. Bērnos un vēl tālāk. Nav vairs man māju un laikam ilgi vēl nebūs. Manā mājā es nejūtos mājās. Nav dzimtenes, nav tevis. Es latviete un tur tālu mana mazā dzimtene. Garā redzu, kā uz kartes kontūras un staro tām pāri svēts spožums.
Ar ko iesākas dzimtene? Ar māti, tēvu, tuviem cilvēkiem, māju. Caur grāmatām pasaule ienāk mūsos un mēs pasaulē. Ar skolu. Ar dzīvi.
“Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme”. Mēs kā koki, izrauti no savas zemes, negaisā aiznesti projām. Tevi (domāts vīrs Arturs Preiss) tur Urālu smagā zeme, man lielāki tālumi – pūš Amūras vēji, skalo Zejas ūdeņi. Zeme, zeltā mirdzoša, bet smaga. Mūsu atvasītes ar mani. Kā rīts ar sauli- uz Tevi iet mans sveiciens." Lūcijas Preises atmiņas.
Lūciju Preisi 1949. gada 25. martā izsūtīja uz Amūras apgabala Umļekanu, par piedzīvoto izsūtījumā- burtnīcās tapusi atmiņu grāmata:‘’IR TĀDS CIEMS – UMĻEKĀNS.’’
Šodien ģimnāzijā teātra pulciņa "Spēlmanīši" jaunieši kopā ar skolotāju Kristīni dalījās ar Lūcijas stāstu par došanos uz Sibīriju, dzīvi svešā zemē, izdzīvošanu un atgriešanos. Ir ļaudis, kuriem dvēselē puteņo sniegi visu gadu. Ar klusuma brīdi pieminējām bērnus, kuri nepiedzīvoja gadalaikus, viņu sirsniņas sasala un mūžam palika Sibīrijā.
Vecāki, runājiet ar saviem bērniem par deportācijām, par Latvijas cilvēku piedzīvoto, par vēstures notikumu ietekmi uz šodienas Latviju. Atceries.. Piemini.. Godini...
